Čau, mani sauc Kristīne un MyFitness ir arī mans stāsts. Ja kāds man pirms 4 gadiem teiktu, ka regulāri apmeklēšu sporta zāli, iešu uz grupu nodarbībām un pavilkšu sev līdzi arī draudzenes, es skaļi smietos un neticētu. Kāpēc? Jo uz sporta zāli iet tikai sportiski cilvēki, tie, kuri zina, ko tur darīt – tā es domāju.

Kā sākās mans stāsts? Neplānoti – kolēģe darbā piedāvāja bezmaksas mēneša abonementu uz sporta zāli. Nodomāju, ka šis vispār nav iespējams, jo līdz tam manas regulārākās fiziskās aktivitātes bija sporta stundas vidusskolā. Vienīgais sports ikdienā bija gājiens uz darbu un no tā atpakaļ. Ak, jā, un kāpnes tur, kur nav lifta.

Pēc cik stāviem jums sākas aizdusa? Man palika grūti jau pie trešā stāva.

Gribētos domāt, ka neesmu vienīgā šajā. Un visas tās jocīgās domas, kuras piemeklē, priekšstatot sporta zāli un sportiskus cilvēkus. Man šķita, ka visi uz mani nievājoši skatīsies, kā es nemāku, cik neveikla un neizturīga esmu. Kā es svīdīšu un sarkanu seju būšu blakus svešiniekiem.

Tomēr bezmaksas mēneša abonementa saņemšana man šķita kā iespēja nonākt tur, kur nekad mūžā vēl neesmu bijusi. Es aizgāju uz nodarbību un jutos apmaldījusies – kur man stāvēt, uz ko skatīties, kam pieskarties? Mēs bijām daudz – 25 sievietes stepa nodarbībā. Dažādi vecumi, dažādi ķermeņi, dažādas enerģijas. Paņemu stepu un nostājos zāles pašā tālākajā stūrī, lai paliktu neievērota. Sākas nodarbība, skan super enerģiska un forša mūzika, iedegas disko gaismas un trenere priekšā lēkā tā, it kā ir sadzērusies visas pasaules laimi, un manī sāk mosties maza izaicinājuma sajūta – atkārtot visu, ko dara trenere. Pēkšņi es saprotu, ka tieši neviens cilvēks uz mani neskatās, es saprotu, ka visi skatās paši uz sevi spogulī, kas arī ir ieteicams, lai precīzāk izpildītu uzdevumu. Es saprotu, ka esmu pati ar sevi, ar savu sarkano seju un pārsteigumu par dāmām, kas šķiet krietni vecākas par mani, bet bliež tā, ka mute paliek vaļā. Tad man sametās kauns, ka man ir tikai 23 gadi un es nevaru izdarīt pat pusi tik precīzi un ātri, kā to dara pārējie. Labā ziņa ir tā, ka šis kauns ir motivējošs! Tad galvā sāk nākt pavisam citas domas – ja es savos 23 gados esmu tik neizturīga, kā būs gadus vēlāk. Šis bija pirmais impulss turpināt.

Pēc pirmajām reizēm sapratu, ka visas tās muļķīgās domas par sporta zāli ir manis pieņemti aizspriedumi.

Spilgti atceros pirmo reizi, kad sajutu to mazo laimes sajūtu pēc sporta, un man šķita neticami, ka tā var būt taisnība.

Jo kāda gan laimes sajūta, kad brīžiem tev metas melns gar acīm, paliek slikta dūša un nav spēka turpināt. Kāda gan laimes sajūta, ja nevari nākamajā dienā apsēsties, jo viss sāp. Bet es noķēru to slaveno laimes sajūtu un baudīju.

Vēl nebijis azarts attiecībā uz sportu pārņēma manu prātu. Es ļoti ātri pamanīju izmaiņas savās ķermeņa aprisēs, kas, protams, dzina mani vēl vairāk uz priekšu. Jūs bieži smaidāt, kad esat uzkāpuši uz svariem? Es, šķiet, nekad iepriekš pirms nesāku draudzēties ar sporta zāli!

Interesanti, kā ķermenis un prāts sinhronizējas – es eju uz zāli, izaicinu sevi katru reizi izdarīt mazliet vairāk un man sanāk. Jūs neticēsiet, cik pēkšņi automātiski mainās ēšanas paradumi. Gribas ielūkoties produkta etiķetē, gribas salīdzināt uzturvērtību, jo kļūst interesanti no kurienes ķermenis ņem spēku un enerģiju, lai nākamā reize sporta zālē ir vērtīgāka.

Tad vēl viens spilgts punkts, kas man neļāva apstāties – veselības uzlabošanās.

Pēc 3 mēnešu regulāras sportošanas ģimenes ārste salīdzināja manu sirds darbību un asins analīzes ar periodu pirms šī sportiskā piedzīvojuma. Izmaiņas bija ļoti pamanāmas, es saņēmu uzslavas no ārsta un aicinājumu tā turpināt.

Tad gan man galvā pavisam nosēdās ideja, ka sports –  tas nav īss periods, kurā tu saņemies, piemēram, nomest svaru. Fiziskas aktivitātes ikdienā – tā ir papildus enerģija, vesels un spēcīgs ķermenis, prieks un pašpārliecināts gars.

Rezultātā – 25 kg, spēcīgs ķermenis, kas ļauj man baudīt dzīvi visas tās izpausmēs un sakārtota galva. 

Te nu es esmu, Kristīne 27 gadi, priecīga un vesela. Tā āri plānoju turpināt.