Mans stāsts ar sportu iesākās, kad man bija 15 gadi. Ironiskā kārtā pirms tam sporta stundas skolā vispār nepatika. Taču jau pamatskolā es piedalījos dažādās olimpiādēs, kas radīja lielu slodzi, un, lai to izbalansētu, es sāku skriet.

Ar laiku tas kļuva pārāk vienveidīgi un es sāku trenēties pie sava trenera Rojā. Viņš man iemācīja visu, ko es zinu par spēka treniņiem, un šīs zināšanas vēl šodien izmantoju. Pateicoties viņam, manī iedegās ļoti liela mīlestība pret treniņiem, un tie kļuva par manu absolūto prioritāti kopā ar mācībām. Kamēr citi gāja svinēt un izklaidēties, es katru dienu pēc skolas gāju uz sporta zāli.

Treniņi kļuva par sava veida terapiju. Sākot ar vidusskolu, es cīnījos ar bulīmiju. Daļēji par iemeslu saslimšanai bija mani kompleksi, daļēji arī tas, ka manā klasē bija ļoti toksiska vide un man bija jāklausās visādi komentāri par savu izskatu. Bieži starpbrīžos ieslēdzos tualetē, lai izvemtu pirms stundas apēstās pusdienas, un pēc tam raudāju līdz sākās nākamā stunda. Tas bija mans noslēpums, kuru nezināja pat mani vecāki.

Pēc kāda laika es nespēju vairāk izturēt to spiedienu – dzīvot ar ēšanas traucējumiem, lielā mācību slodze, augstie standarti pret sevi, vajadzība vienmēr būt perfektai. Es sapratu, ka man kādam šis viss ir jāizstāsta.

Par manu uzticības personu kļuva treneris. Katru dienu skolā es skaitīju stundas līdz beidzot varēšu braukt no skolas Talsos uz treniņiem Rojā.Sporta zāle bija un ir mana drošā vieta – safe space. Gan sarunas ar treneri, kurš man vienmēr deva labus padomus, gan paši treniņi radīja labu sajūtu manī un tas iededza vēlmi iet uz treniņu katru dienu, vienalga, cik nogurusi es esmu.

Ar laiku es progresēju ne tikai fiziski, bet arī mentāli – sāku kļūt pašpārliecinātāka un pamazām atbrīvojos no bulīmijas.

Par to un iegūtajām zināšanām es savam trenerim esmu bezgala pateicīga līdz šai dienai. Paralēli manai cīņai ar bulīmiju, mans tētis ļoti smagi saslima, kas man personīgi bija liels trieciens, jo viņš vienmēr bija kā klints. Vairāk kā gadu papildus mācībām, olimpiādēm pievienojās intensīvas rūpes par tēvu – fizioterapija, izgulējuma kopšana, ēst taisīšana, jo slimības dēļ viņa patstāvīgums bija praktiski 0. Ar nopietnu darbu (kas iekļāva arī treniņus ar mērķi, lai tētis atgūst muskuļu spēku) un disciplīnu pamazām tētis atguva iepriekšējo veselības stāvokli.

Kad pabeidzu vidusskolu man nācās pārvākties uz Rīgu, lai es varētu piepildīt savu sapni – kļūt par ārsti. Iestājoties RSU, es raizējos, ka intensīvo mācību dēļ nebūs laika treniņiem, kā arī biju nervoza par trenēšanos jaunā sporta zālē. Meklēju zāli, kas ir vistuvāk dzīvoklim, un tā atradu MyFitness Bolero. Sākotnēji jutos neveikli, jo biju tik ļoti pieradusi pie Rojas sporta zāles un cilvēkiem.

Taču pēc pāris mēnešiem es sāku iejusties jaunajā vidē un pat sāku iepazīt jaunus cilvēkus, kas arī regulāri trenējas. Par to es pati brīnos, jo ārpus akadēmiskās vides esmu ļoti kautrīga, bet sporta zālē es spēju atbrīvoties.

Kā jau minēju, medicīnas studijas ir ļoti laikietilpīgas, un man ir svarīgi pelnīt augstas atzīmes, jo vēlos būt izcila ārste nevis viduvēja. Attiecīgi diezgan bieži nākas nevis gulēt pa nakti, bet gan mācīties, taču vienalga cik daudz ir jāmācās, treniņus nekad neizlaižu. Tie man palīdz justies labi un koncentrēties studiju vielai. Atceros periodu sesijas laikā, kad kvalificējos anatomijas olimpiādei. Anatomija ir mans mīļākais priekšmets, līdz ar to man bija ļoti svarīgi iegūt 10. Olimpiādes dienā es no rīta aizgāju uz treniņu, lai nomierinātos un justos enerģiskāka, par cik nebiju gulējusi. Pēc treniņa, kā parasti, jutos spēcīga, visu varoša un pārliecināta par sevi. Droši iegāju telpā, kurā notika olimpiāde, pašpārliecināta atbildēju uz jautājumiem, pierādīju savas zināšanas un ieguvu 10.

Tas ir labs piemērs, kā treniņi man palīdz ar mācību slodzi un, kāpēc trenēšanās kopā ar studijām ir absolūtā prioritāte.

Studijas ir ļoti smagas un ne vienu reizi vien uznāk šaubas, vai es patiešām esmu spējīga būt ārste, taču treniņi man dod ne tikai balansu mācībām, bet arī pārliecību, ka esmu spēcīga un varoša un ka sasniegšu visus savus mērķus.

Kopumā varu teikt, ka treniņi ir izmainījuši manu dzīvi, pat negribu iedomāties, kā būtu, ja es nebūtu sākusi trenēties.

Vienalga, kurā dzīves periodā, treniņi vienmēr ir palīdzējuši – kad cīnījos ar bulīmiju, kad tēvs bija smagi slims, kad universitātē slodze šķiet nepārvarama.

Šis jau ir septītais gads, kuru trenējos, un patiešām varu teikt, ka treniņu dēļ esmu pieredzējusi nopietnu izaugsmi ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Trenējoties izjūtu neaprakstāmu azartu dzīties pēc sevis uzstādītajiem mērķiem. Savukārt pēc treniņiem mans prāts ir skaidrs un ass, lai varu piepildīt savus akadēmiskos mērķus.

#MYSTORY