Līdz tā saucamajai “Mājsēdei” uz darbu un no darba gāju kājām. Kopā tie bija kādi 4 km. Pārtraucot iet uz ofisu,  arī šī vienīgā aktivitāte no manas ikdienas pazuda, bet vieta tukša nepalika un pavisam drīz fiziskās aktivitātes manā ikdienā ieņēma pavisam citu lomu!

Lieki piebilst, ka sporta stundas jau neapmeklēju no 7.klases. Tātad no 13 gadu vecuma es nenodarbojos ar sportu. Tie ir vairāk kā 10 gadi. Sevis attaisnošanai jāpiebilst, ka saskāros ar veselības problēmām – astmu. Un šis sporta neapmeklētāja statuss pusaudžiem ļoti patīk. Un tagad ar esošo prātu saprotu, ka nebija tik traki, lai pavisam izvairītos no sporta veselības dēļ. Bet tā taču bija vieglāk, nekā sportot. Vai tad ne?!

Man nav ne jausmas, ka tas bija par grūdienu sākt ik pa laikam vakaros skriet. Pamanīju, ka skrienot sāku sakārtot savas domas – tieši tā bija procesa patīkamākā lieta.

Diemžēl ieguvu kādu mistisku potītes traumu , līdz ar ko visu vasaru par skriešanu varēju aizmirts. Taču sakārtot domas prasījās. Tā nu es neviļus nonācu līdz domai – iešu uz sporta zāli. Vismaz pamēģināšu!

Biju pārliecināta, ka pēc dažām reizēm pārtraukšu abonementu. Esmu diezgan intraverta personība, tāpēc likās, ka man tas noteikti nederēs. Bet es kļūdījos.

Kļūdījos savos uzskatos par sevi un par to, ko spēju. Es laikam tiešām varu teikt, ka tas mani aizrāva. Pēc pirmajām nodarbībām atceros, kā sāpēja katra ķermeņa daļa un uz nākamo treniņu, kas bija jau pēc divām dienām,  vajadzēja saņemties, lai aizietu. Es aizgāju arī uz nākamo, un vēl nākamo un pēkšņi aptvēru, ka man tas sāk patikt. Stunda dienā, kad Tavs prāts ir brīvs un Tu nedomā ne par darbu, ne privāto dzīvi, neko. Tikai par to kā pareizi izpildīt treneres doto uzdevumu.

Un tās sajūtas pēc treniņa….tā it kā Everestā būtu uzkāpusi!

Ik pa laikam šo tematu sanāca apspriest ar draugiem, kas teica, ka nekad nav mani redzējuši par kaut ko runājam tika aizrautīgi kā par saviem treniņiem!
Sākās dažādi ierobežojumi valstī, kas piebremzēja treniņus, bet man tik ļoti gribējās turpināt, ka pat decembrī vēl apmeklēju piedāvātos āra treniņus. Man nepatīk aukstums. Atceros, ka kādā treniņā bija -4 grādi, kas tad likās wow, kā man pietiek motivācijas to darīt. Es nezinu, un es to laikam nekad arī nesapratīšu. Kā komfortu mīlošs cilvēks, kas nav izgājis no savas komforta zonas sportā pēdējos 10 gadus grib iet treniņiem, lietu, sniegā un vējā. Manuprāt man to vajadzēja mieram. Domu un prioritāšu sakārtošanai.
Ar nepacietību gaidīju, kad atkal atvērs sporta zāles. Šobrīd esmu atgriezusies sporta zālē grupu nodarbībās – te es arī laikam jūtos vislabāk. Aizvien sevi izaicinu, apmeklējot grupu nodarbības, kuras iepriekš neesmu apmeklējusi.

Treniņi man lika saprast, ka prioritāte vienmēr esi Tu pats. Tas, kā Tu jūties, ko domā un kā gribi dzīvot.

Es varu droši apgalvot, ka sports man ir devis lielu pašpārliecinātību, mieru, sakārtotāku prātu, labāku veselību un vairāk prieka. Manuprāt fiziskās aktivitātes ikdienā man ir palīdzējušas kļūt atvērtākai, drosmīgākai, un kāds teiktu, ka arī veselīgi augstprātīgākai.

#MYSTORY