Sportam manā dzīvē vienmēr ir bijusi liela nozīme. Skolā, sporta stundās, es vienmēr atdevu sevi visu, apstājos tikai tad, ja guvu traumas.

Mana spītīgā rakstura dēļ turpināju sportot pat ar pārrautām saitēm un atkārtotiem smadzeņu satricinājumiem.

2018. gadā palīdzēju izveidot boksa skolu savā dzimtajā pilsētā. Aktīvi trenējos trīs reizes nedēļā, pati arī vadīju treniņus, bet, neskatoties uz treniņiem, kuri parasti palīdzēja tikt galā ar mentālajām problēmām un stresu, 2019. gadā es zaudēju cīņā ar sevi. Mentāli biju sagrauta, nekas vairāk nesagādāja prieku, pazaudēju vēlmi dzīvot un piedzīvot kaut ko jaunu.

2019. gads bija pats smagākais gads manā dzīvē. Sākot studijas RSU, sapratu, ka treniņiem man nebūs laika, kā arī es nespēju atļauties doties uz sporta zāli.

Ar sporta zāli es asociēju brīvību, mieru sirdī un patīkamu sajūtu pēc treniņiem. Tas viss man ļoti pietrūka, un bez treniņiem nekas man nespēja šīs sajūtas sniegt.

Bieži redzēju MyFitness reklāmas un cerēju, ka kādu dienu arī es varēšu doties uz treniņiem un atkal justies dzīva, būt tāda, kāda es biju agrāk, taču es kļūdījos. Mentālās veselības dēļ man nācās pātraukt mācības RSU. Es zināju, ka pieviļu savu ģimeni, jo viņi tik ļoti vēlējās, lai es pabeidzu mācības. Uz maniem pleciem tika uzlikts papildus spiediens, papildus stress un sāpes. Bet tā nebiju es. Jau vairāk kā gadu centros saprast sevi, kas es esmu un kāda jēga man ir būt dzīvai.

Pēc aiziešanas no universitātes kļuva patiešām smagi, mans ķermenis kliedza un dvēsele tam līdzi, bet es nespēju saprast, ko tieši es vēlos. Katru dienu pamodos sāpēs, nespēju paskatīties uz savu atspulgu, jo man nepatika tas, ko es redzēju.

Liekais svars mani iedzina vēl lielākās sāpēs. Es nespēju iemīlēt sevi, es ienīdu to, ko redzēju spogulī. Katru dienu vēlējos, kaut es būtu kāda cita, vai arī – kaut es nebūtu vispār.

Gadu strādāju no pirmdienas līdz piektdienai. Katra darba diena sākās tāpat kā iepriekšējā. 6:00 – mosties, paēd brokastis. 7:10 – brauc uz darbu. 8:00 – darbs. 17:00 – mājās. Biju iedzīta rutīnā, kuru nespēju paciest. Es lūdzos, kaut varētu tikt prom, kaut varētu atkal sajust brīvību un uz mirkli aizmirst par sāpēm. Drīz tas patiešām mainījās.

Karantīnas periods bija smags. Katru dienu strādāju, un dienās, kuras bija brīvas, ņēmu papildus maiņas, lai aizbēgtu no realitātes. Viens rīts mainīja visu. Dzerot rīta tēju ieraudzīju MyFitness reklāmu. Man tā šķita kā zīme, jo, iedomājoties par treniņiem, uz dažām minūtēm sajutu vieglumu sirdī, sapratu, ka pietiek sēdēt uz vietas un ir laiks atgriezties sportā.

Mans brālis apmeklēja MyFitness jau ilgu laiku, tāpēc no viņa uzzināju visu nepieciešamo, lai saprastu, ka tā vieta ir domāta man, man tur ir jābūt un es darīšu visu iespējamo, lai tiktu uz treniņiem. Diemžēl muguras trauma apstādināja manu plānu, un es jutu kā atkal prieks pazūd no manas sirds. Es nedrīkstēju ļaut tam notikt. Man bija jākustas. Caur sāpēm un asarām es sāku ar maziem treniņiem mājās līdz sapratu, ka esmu gatava doties uz MyFitness treniņiem.

Kad tētis jautāja, ko es vēlos uz dzimšanas dienu, pirmais, kas iznāca no manas mutes, bija “abonements uz MyFitness!!”Tā nu tas notika, ar tēta atbalstu, nedaudz sabijusies no nākotnes, iegādājos to un sapratu, ka atpakaļ ceļa vairs nav.

Pateicoties MyFitness treniņiem, skatoties spogulī es redzu to, kas man patīk. Lai gan treniņi nav viegli un treneri mēdz izspiest no manis visu, es esmu pateicīga par katru sāpīgo muskuli, par katru rītu, kad ir grūtāk izkāpt no gultas, jo viss sāp, bet beidzot es daru to, kas man patīk.

Es esmu iemīlējusi sevi vairāk nekā jebkad. Treniņos ieklausos sevī, ieklausos savā ķermenī un jūtu, ka katrā treniņā es varu izdarīt vairāk nekā iepriekšējā. Man šķita, ka es vēlos atgūt iepriekšējo sevi, bet, nē, man patīk šī mana versija.

Treniņi pierādīja, ka es esmu spēcīga, un atgrieza mieru manā sirdī un prātā. Beidzot varu elpot mierīgi un priecāties, ka esmu dzīva. Paldies jums, MyFitness komanda!! Jūs mainījāt manu dzīvi uz visiem 100%.

#MYSTORY