Vai sports un treniņi MyFitness sporta klubos ir mainījuši manu dzīvi? Lai nu kurš, bet es uz šo jautājumu pilnīgi noteikti varu atbildēt ar pārliecinošu “jā”. Mans Dievs, cik ļoti, jā!

Mana stāsta aizsākumi meklējami jau salīdzinoši agrā bērnībā, kaut gan tur drīzāk atrodama vien sporta neesamība. Aptuveni 8 gadu vecumā, pēc ilgām mokām sāpju dēļ kājās un neskaitāmiem ārstu apmeklējumiem, man tika konstatēts artrīts, locītavu iekaisums, pēc kā – ieteikumi ievērot pavisam mērenu fizisko slodzi un no tā izrietoši ilgstoši atbrīvojumi no sporta. Turklāt šķita, ka man arī nav ne mazāko dotību sportā. Nekādus normatīvus nepildīju, taču ilgi nosēdēt mierā arī nevarēju un vidusskolas laikā jau arvien vairāk atsāku gan piedalīties sporta stundās, gan dejot tautisko deju kolektīvā un apmeklēt baseinu. Sapratu, ka tik traki nemaz nav un, galu galā, varu pat sadzīvot ar sava vecā “drauga” artrīta uzplaiksnījumiem, kas pie lielākas slodzes tomēr arvien parādījās.

Kā zināms, dzīve ir pārsteigumu un dažādu iepazīšanos pilna un vienas tādas iepazīšanās rezultātā, neilgi pēc studiju uzsākšanas augstskolā, kāds puisis mani pierunāja aiziet viņam līdzi uz trenažieru zāli (tagadējo MyFitness Imanta).

Tur, par lielu pārsteigumu sev pašai, es atklāju, ka tomēr ir kāda sporta disciplīna, kas man ne tikai patīk, bet arī diezgan labi padodas. Pirmajā pusgadā zaudēju 6kg (!) svara, taču tā vietā ieguvu daudz skaistākas ķermeņa formas un tādu aizraušanos ar spēka treniņiem, ka sāku savu ķermeni izaicināt arvien vairāk. No sērijas, nu, ko tu tagad teiksi? Varbūt pamatīgu “kāju dienu”?

Atklāju, ka pieradinot savu ķermeni pie slodzes, artrīta sāpes sāk parādīties nevis biežāk, bet tieši otrādi, arvien retāk.

Bet, kā jau teicu, dzīve ir pārsteigumu pilna, un, vismaz manā gadījumā, tie parasti seko viens otram. Pieteicās meita. Lieliski jaunumi, taču medicīnisku iemeslu dēļ fiziskās aktivitātes nācās nolikt uz pauzes. Uz ilgu laiku. Pārāk ilgu.

Tad šis, tad tas – ir tik viegli atrast aizbildinājumus, kad patiesībā ir vienkārši bail atgriezties un nevarēt, nezināt, nemācēt atkal kā agrāk.

Bet grupu nodarbībās, kas varētu šķist drošāks variants, nekad nebiju piedalījusies, jo šķita, ka aerobikai esmu par “tizlu”, līdz ar to arī tas nebija variants. Neatrodot citu risinājumu, sāku skriet. Izrādījās, ka es, cilvēks, kam agrāk skriešana izraisīja riebumu, tagad no tā pat gūstu zināmu baudu. Līdz nākošajam emocionālajam periodam dzīvē, kad atkal gadus divus vai trīs nedarīju neko un nonācu līdz stadijai, kad pati sapratu, tā turpināt vairs vienkārši nedrīkst. Bailes vienai atgriezties trenažieru zālē nekur nebija pazudušas, tādēļ nolēmu vismaz apskatīties grupu nodarbību sarakstu vienā no, tad jau populārā, MyFitness tīkla klubiem. Nodarbību sarakstā ieraudzīju nosaukumu GRIP un tam līdzās esošo bildi ar svaru stieņiem. Padomāju, ka, hei, šis varbūt man varētu derēt. Saņēmos drosmi, internetā piereģistrējos un vakarā devos uz klubu pārvarēt bailes. Nodarbības laikā skatījos uz citiem un nesapratu, kā viņi tik labi saprot, kas jādara, ja es knapi tieku līdzi. Nodomāju, ka pārējie pilnīgi noteikti uz šo nodarbību nav atnākuši pirmo reizi un laikam arī man būs tai jādod vēl viena iespēja, jo jau tajā, man pirmajā, GRIPā sajutu – jā, šis ir tik ļoti mans. Viens GRIPs, divi, trīs, Tabata, Apļa treniņš un es biju atpakaļ.

Un neizsakāmi laimīga būt “atpakaļ”. Pēc kāda laika nodarbībās jau jutos kā mājas, kā rezultātā MyFitness klubos pavadīti jau vairāk nekā 2,5 gadi, neskaitāmi treniņi un pat pirmās CrossTraining sacensības, kurās iegūta 2/3 vieta sieviešu konkurencē.

Šo pēdējo pāris gadu laikā treniņiem zālē ir nākušas klāt arī aizraušanās un dalība sacensībās taku skriešanā, orientēšanās sportā, atkarībā no gadalaika – snovbords un ziemas peldēšana vai veikbords, volejbols u.c. aktivitātes, bet MyFitness grupu nodarbībās iegūts bariņš superīgu draugu, un, iespējams, arī topošie kolēģi, jo tieši MyFitness treneru iedvesmota šī gada vasarā arī es nolēmu beidzot spert soli sava sapņa īstenošanā un iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, lai uzsāktu studijas Veselības sporta speciālistu studiju programmā.

Šodien bez sportiskām aktivitātēm vairs nespēju iedomāties savu ikdienu, turklāt zinu, ka ar savu dzīvesveidu iedvesmoju arī līdzcilvēkus, ģimeni un draugus būt aktīviem, sportot un rūpēties par savu veselību kopumā. Tā patiesībā ir arī milzīga atbildība, jo tu zini, ka uz tevi skatās, vērtē un ņem sev par piemēru, taču par to arī mans sirsnīgākais paldies un atzinība viņiem – tas motivē arī mani pašu nepadoties un turpināt tad, kad ir grūti, kad ir sāpes un nogurums. Jo, lai izdomātu attaisnojumus motivācija nav nepieciešama, toties tā pa īstam disciplinēt katrs var sevi tikai pats.

Paldies arī treneriem Unai, Ievai, Aleksejam, Ilzei, jūs jau zināt – jūs esat labākie un, paldies, ka darāt labāku arī mani! Bez jums arī es nebūtu es.

Varu droši teikt, MyFitness ir izmainījis manu dzīvi!

#MYSTORY