Jānis Ziediņš par cīņu dzīvē un ringā

Cīņas, vai precīzāk cīņas māksla un regulārie treniņi man nozīmē ļoti daudz!

Cīņa un treniņi ir mani izaudzinājuši. Pateicoties tiem esmu tieši tāds, kāds esmu šodien. Mana bērnība un vide kurā augu nevarētu izveidot personību, kas manī mājo šodien. Es nebūtu tur, kur esmu šodien, ja nebūtu smago treniņu, sacensību, prieka par uzvarām, sūrums par zaudējumu, pareizo domubiedru, treneru, visa piedzīvotā – sāpes, asaras, sviedri, asinis. Tas viss man iemācīja, drosmi, cieņu pret citiem, apaudzēja mani ar fizisku un mentālu muskuļu bruņu.

Gadiem ejot, esmu redzējis, ka cīņu sports, huligānus, degradējušos jauniešus, vai vienkārši ne visai vīrišķīgus puišus, uzved uz pareizajām sliedēm un pārvērš līdz nepazīšanai dažu mēnešu laikā (labā nozīmē). Mūsu katra dzīve ir cīņa- ar saviem kompleksiem, vājībām un nedrošību. Pavadot laiku treniņos, aug pārliecība par sevi, taču pārliecība ved uz attīstību, kā pašos treniņos, tā arī ikdienas dzīvē.

Nepadoties, sasniegt nospraustos mērķus var tikai ar neatlaidību un smagu darbu, kas ir cīņas treniņu pamatā. Es jebkuru audzēkni kas trenējas pie manis vairāk par mēnesi varu nolasīt caur treniņa uzdevumiem. Es precīzi varu pateikt, kāds viņš ir biznesā, ģimenē, kā dzīvo, kādas pārliecības vai bailes viņā dzīvo, tātad man pašam cīņas ir arī kā tāds cilvēku detektors. Tas tāpēc, ka cīņas prasa atklātību un godīgu atdevi pret visiem procesiem, ar ko nākas saskarties.

 

No 11 gadu vecuma ar cīņām uz TU

 

“Tā ir bijusi viena no neizskaidrojamākām bērnības sajūtām, ka kaut kas tāds ir jādara. It kā tas būtu ieprogrammēts no iepriekšējām dzīvēm, vai saistīts ar manu misiju šajā dzīvē.” – tā Jānis par savu aizraušanos ar cīņas mākslu jau no agras bērnības, kad aizrautība un doma par to radās vēl pirms viņš bija redzējis filmas vai skatījies kasetes ar tā laika slavenajiem cīņas mākslas meistariem.

 

Apmēram 11 gadu vecumā, kad Cēsīs paradījās Latvijas karate un cīņu federācijas filiāle, trenera Jevgenija Predibailo vadībā Jānis sāka nodarboties ar Karate DO. Apmēram 5 gadu laikā Jānis tika līdz trešajai brūnajai jostai, nākamā būtu melnā (1.kyu), taču, lai nokārtotu šo eksāmenu, bija jādodas uz Vāciju. Diemžēl tajā laikā neesot bijuši nepieciešamie līdzekļi, lai nosegtu ar to saistītās izmaksas un melnās jostas iegūšana atstāta kā vieta izaugsmei.

Vēstures stunda – Jāņa sasniegumi un izaugsme

Pirmos 5 cīņu gadus Jānis aizvadīja aktīvi piedaloties dažādās (un dažādu mērogu) sacensībās, iegūstot vairākkārtējus Latvijas čempiona un citu godalgoto vietu titulus. Taču jau 16 gadu vecumā Jānis sāka trenēt patstāvīgu jauno karatistu grupu Cēsīs un Siguldā, un audzēkņu pirmās medaļas bija trenera lielākā godalga. Šķiet jau tajā laikā trenera talants Jānim bijis gana attīstīts.

 

To visu Jānis apvienoja ar paša treniņiem kikboksā. Vēlāk arī šajā disciplīnā startējot trenera lomā, Jānis turpināja doties uz sacensībām gan pats, iegūstot divkārtēju Latvijas čempiona titulu savā svara kategorijā, gan ar saviem audzēkņiem. Pārvācoties uz Rīgu, Jānis sāka trenēties pastiprināti līdz 2009.gadam.

Līdz 2014. gadam Jānis vairāk laika pievērsa savai karjerai un ģimenei, bet nekad nepārstāja trenēties un uzturēt sevi formā. No 2015. gada līdz šodienai, aktīvi atsācis savas cīnītāja gaitas sacensībās un turnīros – Jāņa kontā ir vairāki godalgoti tituli dažāda mēroga/disciplīnu sacensībās.

2015. gada sākumā Jānis izveidojis savu fiziskās sagatavotības komūnu Warrior Workout, kas pārvērtusies par daudzfunkcionāliem specifiskiem treniņiem, apvienojot labāko no cīņu sporta, spēka un izturības uzdevumiem, kuri pieejami visiem sagatavotības līmeņiem.

 

Met pie malas kaunu – mēs visi reiz sākām!

 

Parasti uzsākot mācīties jaunas lietas, Tu jūties diezgan tizls visās savās izpausmēs, un iespējams, ne tikai jūties, bet patiešām arī esi, haha! Deju soļi tādi kokaini, aktiermāksla pārspīlēta, izruna svešvalodas vārdiem pilnīgi nepareiza.. Un boksa sitieni kā meitenei!

 

Būtu pavisam nemotivējoši iet pie skolotāja vai trenera, kas par Tevi pasmejas, nopūšas par Tavu neveiksmīgo mēģinājumu vai samulst un nemāk izskaidrot Tavas kļūdas, norādot tikai uz to, ka to ir daudz un.. ļoti daudz. Katrs reiz ir mācījies ko jaunu un iespējams saskāries ar šo neveiklības sajūtu, taču ne visi šo sajūtu var uztvert kā mācību procesu. Daudzi, it īpaši sievietes, nevar pārkāpt šādu posmu un izvēlas neturpināt, taču daļa nemaz neuzsāk, jo zina, ka sākums vienmēr ir piņķerīgs un nemākulīgs.

Jānis Ziediņš ir treneris, kurš liek justies brīvi un nepiespiesti, arī tad, ja esi pilnīgs iesācējs. Viņš nekad neliks Tev justies nemākulīgam vai neveiklam. “Es te neesmu, redzi, es skatos telefonā”, teica Jānis, kamēr man bija jāliek lietā ne tikai veiklība un tehnika, bet arī pašai jādomā, kādus sitienus veltīt boksa maisam.

Tas ir daudz vieglāk, kad zini, ka uz Tevi neskatās un Tevi nevērtē, vai ne?

 

Visvairāk man patīk Jāņa motivējošā attieksme un sajūta, ko viņš rada treniņu procesā – tā ir sajūta, ka Tev viss izdodas un Tev nav iemesls kaunēties no tā, ka nesanāk. Jo visi taču reiz bija iesācēji. “Tev viss sanāk, viss ir labi, super!” un Tu sirds dziļumos tik ļoti labi zini, ka īsti jau nesanāk, bet Tu notici trenerim, notici un turpini darīt, līdz pats jūti, ka beidzot tiešām sanāk. Un tā top rezultāts.

 

Jāņa personība

 

Nevarētu teikt, ka es Jāni ļoti labi pazīstu – treniņus apmeklēju tikai no janvāra, taču lielos vilcienos cilvēks jau atklājas tieši ikdienišķos sīkumos. Sīkumi ir vissvarīgākie – tikai tie veido kopainu un to, kas mēs patiesībā esam.

Jānis ir dziļš un noslēpumains cilvēks, viņš nerunā lieki. Viņš ir cilvēks ar plašu sirdi, īsts cilvēks, es teiktu. No Jāņa staro sirsnība un nosvērtība- varbūt tā izlādēšanās treniņos palīdz atbrīvoties no negatīvajām emocijām, kas mūsdienās neizbēgami skar mūs visus. Jāņa laipnība, izpalīdzība un cieņa pret apkārtējiem, manuprāt, viņu padara ne vien par lielisku treneri, ar kuru ir patīkami sadarboties, bet arī par brīnišķīgu cilvēku.

 

Es apbrīnoju viņa neizsīkstošo enerģiju un degsmi – tikko novilcis boksa cimdus pēc sava treniņa, jau dodas iesildīt dalībniekus regulārajos vakara treniņos. Tāpat arī nepamet sajūta, ka Jānis paspēj visu, jo paralēli intensīviem rīta un vakara treniņiem (gan pašam, gan man un grupām) viņš strādā ar sportu pavisam nesaistītā darbavietā.

 

Kas mani personīgi ļoti piesaista, ir viņa attieksme pret vispusīgu izaugsmi- ne tikai fiziskā ķermeņa trenēšanu un spēju palielināšanu, bet arī garīgās pasaules izziņu un darbu ar sevi citos līmeņos. Pats Jānis ierosināja, ka nometnē ir jābūt kādai garīgai aktivitātei- meditācijām, cigun vai kam citam, jo šādā veidā varam iegūt pilnīgāku pieredzi- gan nometnē, gan dzīvē kopumā!

 

Par motivāciju trenēties no rīta līdz vakaram

 

“Tas ir mans dzīvesveids. Režīms. Tas ir tas, kas veido disciplīnu pret sevi un līdzcilvēkiem. Visbiežāk, kad kādam ir grūtības, depresija, sāpīgs periods dzīvē, ir viegli pievērsties lietām, kas padara visu vēl smagāku- alkohols, narkotikas-, ar mani, par laimi, tā nekad nav noticis. Jau no mazotnes caur cīņām sapratu, ka tie ir mani pretinieki, kas jāuzvar.

 

 

Es esmu pateicīgs visiem spēkiem, kas man ir paradījuši šo sportisko ceļu un šo nebeidzamo spēka avotu, no kura smelties enerģiju, lai ar visu ko dzīve piespēlē tiktu galā. Tāpēc arī trenēju, jo gribu pēc iespējas vairāk cilvēkiem parādīt šo terapiju. Kad es redzu rezultātus un cilvēkus, kas no tumšas, niknas uz visu pasauli ēnas pārvēršas par pozitīvu un starojošu personību, kļūst stiprāks, veselāks un visādi citādi labāks, tas ir milzīgs enerģijas lādiņš. Es ticu likumam, jo vairāk tu atdot, jo vairāk tu saņem pats.” – Jānis Ziediņš.

Avots: Topi Vesels